Esat sveicināti Islandes Ģenerālkonsulāta mājas lapā!
Šeit Jūs atradīsiet bagātīgu informāciju par Islandi un Islandes dabu, tās vēsturi un cilvēkiem, kultūru, ceļojumu un atpūtas iespējām, Islandes ekonomiku, kā arī attēlu galeriju un saites uz citām ar Islandi saistītām mājas lapām.
Lai sāktu Jūsu ceļojumu, lūdzu, izvēlieties kādu no augstāk dotajām sadaļām.
Vēsture Prezidents Valdība Altings Karogs Himna Reikjavika  
Vēsture

IESKATS ISLANDES VĒSTURĒ

Uzskata, ka Islandes pirmie iedzīvotāji ir bijuši īru mūki, kas bija apmetušies uz salas 8.gs. pēc Kristus. Taču viņi to atstāja, kad pagāni no Skandināvijas 870-930 pēc Kristus sāka sistemātiski pārcelties uz salu.

Apdzīvošanas vēstures galvenais avots ir Landnamabok, grāmata, kas stāsta par "zemes ņemšanu". Tā ir sarakstīta 12.gs. un tur ir sīki uzskaitīts, kas ieradās, ar ko kopā un kur tie apmetās uz dzīvi. Tā ir zināms, ka pirmais ieceļotājs bija Igolfurs Aurnarsons no Norvēģijas. Viņš apmetās ar savu ģimeni Reikjavikā, patreizējās galvaspilsētas rajonā. Pārcelšanās uz Islandi, kad cilvēki apmetās dzīvošanai piemērotās vietās, ilga apmēram 60 gadus.

930. gadā, kad uzskata, ka pārcelšanās bija beigusies, tika nodibināta tautas sapulce Altings, kas bija valsts augstākais pārvaldes orgāns un izdeva likumus. Tautas sapulce pulcējās vienreiz gadā Tingvellirā, "tautas sapulces laukumā". Likumi apkopotā veidā ir saglabājušies grāmatā "Gragas", kas ir visplašākais likuma kodekss, kas ģermāņu tautām tajos laikos bija. Uzskata, ka tautas vara Islandē beidzās 1262. gadā, kad Islande nonāca Norvēģijas pakļautībā. Valsts bija administratīvi sadalīta daļās, kuras pārvaldīja Godi. 1000. gadā pēc Altinga lēmuma pagāni miera ceļā pieņēma kristīgo ticību. Jau ilgu laiku pirms 1000. gada valstī bija kristīgie, un sludināšanas darbi tika veikti pēc norvēģu karaļa Olafura vīru pavēlēm. Pagāni tika nokristīti, taču slepeni tie drīkstēja pielūgt savus vecos dievus. Pirmais bīskapa krēsls tika nodibināts 1056. gadā dienvidu Islandē Skalhotā, otrais Ziemeļislandē Holarē 1106. gadā. Vēlāk abi izveidojās par nozīmīgiem izglītības centriem. 10. gs. beigās daudzi islandieši Ērika Sarkanā vadībā pārcēlās dzīvot uz Grenlandi un ap 1000. gadu jau 500 gadus pirms Kolumba kā pirmie eiropieši spēra savu kāju uz Amerikas kontinenta. Taču viņu nodoms iekarot Jauno Pasauli neizdevās. 1262.-1264. valdošās iekšējās nesaskaņas un karš noveda pie nonākšanas Norvēģijas pakļautībā. Kad Norvēģija un Dānija 1397. gadā nodibināja Kalmāra Ūniju, Islande nonāca Dānijas karaļa pakļautībā.

Katolicisms bija valdošā ticība līdz 16. gs. un, tā kā islandieši negribēja pieļaut vēl lielāku Dānijas karaļa varu, viņi atbalstīja katoļu baznīcu. Tomēr Dānija padarīja savu tvērienu stingrāku, un 1550. gadā pēc Dānijas karaļa pavēles Holara bīskapu Jounu Arasonu un viņa abus dēlus sodīja ar nāvi. Baznīcu reformēja 1551. gadā, tad arī baznīcas īpašums pārgāja dāņu īpašumā. Dānija pārņēma savā pārvaldījumā arī tirdzniecību, kas līdz šim bija veiksmīga ar angļiem un Hanzas savienību. Karalis aizliedza tirgoties ar citām zemēm, izņemot Dāniju. Tajā laikā, kad citas Eiropas valstis attīstījās, Islande panīka.

Tirdzniecības aizliegums beidzās tikai 1787. gadā.

18. gs. iedzīvotāju skaita pieauguma ziņā Islandei bija vistraģiskākais. 1703. gadā notika pirmā iedzīvotāju skaitīšana un islandiešu bija ap 50 000. 1707. un 1709. gados iedzīvotāju skaits baku dēļ samazinājās līdz 35 000. Vēlāk tajā pašā gadsimtā vēl divas reizes cilvēku skaits saruka zem 40 000. 1752.-57. un 1783.-85. bada un dabas katastrofu seku dēļ.

Sākot ar 1730. gadu novērojama neliela pakāpeniska attīstība. Valstī tika nodibinātas skolas un kopš 1750. gada Reikjavika sāka veidoties par centru.

1783. gadā tika atvieglināti Dāņu tirdzniecības monopola noteikumi un beigās tos pavisam atcēla, taču tā vietā pēc 870 gadu darbības tika atlaista tautas sapulce. Altings atsāka savu darbību pēc vairākiem gadu desmitiem, 1843. gadā. Tas drīkstēja darboties Reikjavikā kā padomdevēja iestāde.

Islandieši pieprasīja savai zemei neatkarību un kad Islande svinēja 1000. gadu svinības, Dānijas karalis Kristiāns IX piešķīra islandiešiem konstitūciju, kas garantēja valstij pašnoteikšanās un likumdošanas tiesības, taču augstākā izpildvara joprojām bija dāņu rokās.

Izpildvara tika pārcelta uz Reikjaviku 1904. gadā, kad Hannes Hafsteins tika iecelts Islandē par ministru. 1918. gadā Islande ieguva pašnoteikšanās tiesības iekšējās lietās, taču valsts valdnieks līdz 1944. gadam joprojām bija Dānijas karalis. Viņš noteica ārpolitiku, valsts aizsardzības lietas un augstāko tiesas varu. 1944. gada 17. jūnijā "vecajā tautas sapulces laukumā" valsts tika pasludināta par neatkarīgu.

   
Copyright © islande.lv 2008
Izstrādātājs: Interaktīvo Tehnoloģiju Grupa